Drāma “Vaidelote” ir Aspazijas pirmā iestudētā luga. Sākotnējais teksta variants sacerēts 1891. gadā. Nākamā gada sākumā tas iesūtīts Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijai, taču atzīts par izrādīšanai nepiemērotu. Rēķinoties ar iebildumiem un faktu, ka viņas iepriekšējā luga – “Atriebēja” (1887) – nebija sasniegusi skatuvi cenzūras aizlieguma dēļ, autore “Vaideloti” pilnībā pārstrādāja. 1893. gada maijā tika saņemta cenzūras atļauja lugas izrādīšanai. Drāmas popularitāti noteikusi tajā atspoguļoto kaislību intensitāte, mīlestības jūtu izraisītais konflikts, lugai ir arī dramaturģiski precīza struktūra.

Lugas sižetam autore izmantojusi Lietuvas senatnes vielu. Aspazijas dotais žanra apzīmējums ir “drāma no leišu pagātnes”, tomēr literārajā darbā tēlotie notikumi interpretēti, necenšoties respektēt 14. gadsimta vēstures faktus. Sižeta centrā izvirzīta Lietuvas karaļa Oļģerda meitas Mirdzas mīlas traģēdija, kas risināta saistībā ar vaidelotes Asjas cīņu par savām tiesībām uz mīlestību. Konfliktu izraisa karaļa lēmums rosināt meitas precības ar Lietuvas karaspēka vadoni, kunigaikšti Laimonu, kura drosme bijusi izšķiroši nozīmīga uzvarētajās kaujās. Tomēr karaļa vēlme nav saskaņota ne ar Mirdzu, ne Laimonu, kurš jau agrāk ir iemīlējis Asju. Abu attiecībām stājusies ceļā Asjas izvēlēšana par vaideloti, kas ir pretrunā ar viņas vēlmēm un šķīrusi no laicīgās dzīves, tomēr Laimons un Asja turpina slepeni satikties svētnīcā. Sižeta risinājumā Mirdza, kura, saskaņā ar mirušās mātes vēlmi, Praurimas svētnīcā bijusi nodota audzināšanā, iemīlas Laimonā. Kad Laimons cenšas slepus no svētnīcas aizvest Asju, šis nodoms tiek atklāts, un kunigaikštis, glābjot Asju, izliekas, ka viņš nācis pēc Mirdzas. Kad noskaidrojas patiesība, Mirdzas cerības sabrūk, un viņa ir gatava saskaņā ar tēva gribu sodīt abus slepenos mīlniekus ar nāvi. Tomēr drāmas finālā viņā uzvar līdzcietība un piedošana. Nespēdama iedomāties dzīvi bez Laimona, zaudējusi ticību cilvēku attiecību skaistumam un nākotnes izredzēm, Mirdza nogalina pati sevi.         

Lugas centrālajā tēlā – Mirdzā – izteikta autores izjūtu un pārdzīvojumu dziļākā būtība. Tas ir sākotnēji šaubu un skumju neapēnots skats uz pasauli, kura veras kā brīnums, solot bezgalīgi daudz skaistuma, prieka un gaišas sajūsmas. Notikumu gaitā Mirdza ir spiesta pārliecināties, ka visas cerības ir bijušas tikai ilūzija, un viņas dzīvi iespaido daudzu citu cilvēku lēmumi, savtīga rīcība un pat apzinātas manipulācijas. Šī traģiskā vilšanās ir lugā risinātā konflikta pamatā. Par Mirdzas sāncensi kļūst vaidelote Asja, kuras likteņa dramatismu noteicis tas, ka par dievu kalponi un priesterieni viņa padarīta, nerēķinoties ar pašas gribu. Jau pirms nonākšanas svētnīcā Asja ir mīlējusi Laimonu, un šīs abpusējās jūtas joprojām tiecas pēc piepildījuma, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem un faktiskajai attiecību neiespējamībai. Laimons, kurš lugā tēlots situācijā starp divām sievietēm, kas viņu mīl, ir drošsirdīgs karavadonis, tomēr viņš nespēj skaidri nostāties pretim karaļa lēmumam, ar savu neizlēmību dziļi ievainojot Mirdzu, kura noticējusi viņa jūtām. Sižeta risinājumā Mirdza, Asja un Laimons tiek ierauti arī karaļa un krīva cīņā par varu. Karalis vēlas mainīt tautas reliģiskos ieradumus, atsakoties no tradicionālo dievību pielūgsmes. Savu ietekmi viņš cenšas nodrošināt, savienojot stingru valdnieka pozīciju ar ārēju demokrātismu un tautas vēlmju ievērošanu, taču faktiski karaļa lēmumi tiek uzspiesti visiem, ieskaitot paša meitu. Savukārt krīvs ir agrāko reliģisko paradumu aizstāvis, kurš nostājas opozīcijā karalim, vēloties saglabāt gan pagāniskās tradīcijas, gan savu ietekmi. Pēc Asjas ierosinājuma cenšoties padarīt Mirdzu par vaideloti, viņš izmanto meiteni par savu patieso interešu aizsegu.

Aspazijas drāmā ievērota lugas tradicionālā piecu cēlienu struktūra, turklāt katra cēliena fināls iezīmē nozīmīgu pavērsienu sižeta attīstībā. Pirmajā cēlienā Praurimas svētnīcā ierodas kunigaikšti, lai pavēstītu karaļa lēmumu izprecināt šeit audzināšanā nodoto karaļa meitu Mirdzu. Kaut gan līgavaiņa vārds tiek turēts noslēpumā, cēliena finālā Praurimas zinātājai Asjai tiek pavēstīts, ka karaļa nodoms saistīts ar viņas iecerēto Laimonu. Otrais cēliens risinās pagāniskajos Mildas svētkos, kad Laimons tiek publiski uzrunāts kā karaļa iecerētais znots, turklāt Mirdza, kas uzaugusi savrup no sabiedrības, savu ideālu pasaulē, ieraudzījusi Laimonu, tūdaļ viņā iemīlas. Abiem izskaidrojoties karaļa lēmuma iespaidā, Laimons nespēj atklāt savu patieso viedokli. Trešajā cēlienā, cenšoties glābt situāciju, Asja uzstāj, ka Mirdza ir jāpadara par vaideloti, tā sargājot viņu no pasaules un nostiprinot pagānisko reliģiju. Savukārt Laimons ierodas Praurimas svētnīcā, lai Asju slepeni no tās aizvestu, bet tiek izsekots un atklāts. Apstākļu spiests, viņš paziņo, ka te ieradies, lai aizvestu karaļmeitu. Ceturtajā cēlienā karaļa pilī notiek gatavošanās Mirdzas un Laimona laulībām. Tomēr Asja izmisumā atklāj Mirdzai patiesību, ko apstiprina arī Laimons, kurš spiests atzīties savos melos. Karalis un krīvs dusmās pavēl sodīt Laimonu un Asju ar nāvi, un šo pienākumu izpildīt uzņemas Mirdza. Piektajā cēlienā situācija tiek atrisināta ar Mirdzas piedošanu, un viņas ziedojums dieviem ir pašas dzīvība.   

“Vaidelote” ir dzejas drāma, kurā personu pārdzīvojumi izteikti plašos monologos, kas ir gan liriski izsmalcināti, gan dramatiski kaismīgi. Aspazijas dramaturģijas veidošanās procesā 19. un 20. gs. mijā cieši vienojās romantisma, sentimentālisma un simbolisma iezīmes. “Vaidelote” ar sižeta ietvaros saasināto konfliktu, kam nav raksturīgs viennozīmīgs centrālo tēlu pretstatījums, ar izteiktajām nākotnes un savu cerību piepildījuma ilgām ir romantisma virzienam tuvākā Aspazijas drāma. Plašu vietu tajā ieguvusi uguns simbolika, kas saistīta gan ar Praurimas svētnīcas rituāliem, gan Mirdzas un Asjas pārdzīvojumu kaismi, aizstāvot katrai savu patiesību. Lugas sieviešu tēliem pirmo reizi latviešu dramaturģijā ir tik nozīmīga loma konfliktu risinājumā.

Aspazijas luga “Vaidelote” pirmo reizi iespiesta 1894. gadā Jelgavā Jēkaba Dravnieka apgādā. Pēc publikācijas autore veikusi teksta redakcionālus precizējumus. 1931. gadā luga ietverta Aspazijas kopoto rakstu – “Mana dzīve un darbi” – 2. sējumā. Tā iekļauta arī Aspazijas “Kopotu rakstu” 3. sējumā 1986. gadā un “Kopotu rakstu” 1. sējumā 2017. gadā.  

Aspazijas drāma kļuva par nozīmīgu latviešu dramaturģijas un teātra attīstības robežzīmi. Līdzīgi kā Rūdolfa Blaumaņa bēdu luga “Pazudušais dēls” (1893), kas Rīgas Latviešu teātrī tika izrādīta divus mēnešus agrāk, Aspazijas darbs aizrāva skatītājus ar autores talanta spēku. Lugā tika iezīmēti daudzveidīgi raksturi, tēlotas sarežģītas un pretrunīgas attiecības un atklāti dziļi izjusti pārdzīvojumi. “Vaidelotes” uzvedums izpelnījās plašu popularitāti un kļuva arī par atdarināšanas cienīgu paraugu, ar kura mērogu savos nākamajos darbos tiecās samēroties gan pati Aspazija, gan citi autori.

Luga "Vaidelote" bija Aspazijas pirmais iestudētais dramaturģijas darbs. Uzvedumu sagatavoja režisors Pēteris Ozoliņš, izrādē skanēja komponista Jāzepa Vītola un Jēkaba Ozola mūzika, arī J. Vītola slavenā Mirdzas dziesma “Mēness starus stīgo”. Kostīmi tika veidoti pēc Jaņa Rozentāla un Artura Baumaņa skicēm. Mirdzas lomu izrādē atveidoja Dace Akmentiņa, Asjas tēlotāja bija Jūlija Skaidrīte, Laimons – Aleksandrs Freimanis. Nākamais iestudējums skatītājiem tika parādīts 1895. gadā Valmierā. “Vaidelote” ir bijusi viena no populārākajām lugām latviešu teātra repertuārā, kas 20. gadsimtā daudz iestudēta gan profesionālajos, gan amatieru teātros. Atkārtotos uzvedumos 1904., 1907., 1909. un 1915. gadā to sagatavoja Rīgas Latviešu teātris, 1907. un 1914. gadā Liepājas Latviešu teātris, 1909. gadā Jaunais Rīgas teātris. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas luga 1921. gadā izrādīta Liepājas Jaunajā teātrī, iestudējuma režisore bija Otīlija Muceniece. 1922. gadā “Vaidelote” tika iekļauta Latvijas Nacionālā teātra repertuārā. Friča Rodes veidotajā iestudējumā Mirdzas lomā bija Lilija Ērika, Asja – J. Skaidrīte.  1923. gadā notika lugas pirmizrāde Ventspils teātrī, 1924. gadā – Jelgavas Latviešu biedrības teātrī un Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī, 1926. gadā – Valmieras Dramatiskajā teātrī. Brīvdabas uzvedumā Rīgā, Esplanādē Aspazijas luga izrādīta 1927. gada 31. jūlijā. 1931. gadā tika veidots iestudējums Pārdaugavas teātrī Rīgā un Ziemeļblāzmas teātrī. 1937. gadā “Vaidelotes” uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī sagatavoja Jānis Lejiņš, tajā izmantota Emīla Dārziņa un J. Vītola mūzika, Mirdzas lomā bija Ņina Melbārde, Asja – L. Ērika, Laimons – Žanis Katlaps. 1939. gadā notika lugas pirmizrāde Dailes teātra Mazajā ansamblī. 1943. gadā “Vaidelote” atkal iekļauta Latvijas Nacionālā (tolaik Rīgas dramatiskā) teātra repertuārā. Izrādes režisors bija Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Mirdzas lomā bija Irma Graudiņa, Asja – Milda Zīlava. 20. gs. otrajā pusē luga iestudēta arī latviešu trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs. Latvijā kopš Otrā pasaules kara beigām “Vaidelote” piedzīvojusi četras interpretācijas profesionālajā teātrī. 1958. gadā režisors Eduards Smiļģis veidoja inscenējumu Dailes teātrī, Mirdzas lomu tajā atveidoja Vija Artmane. 1981. gadā Aspazijas lugu Liepājas teātrī iestudēja Oļģerts Kroders, Mirdzu vienā no savām pirmajām izcilajām lomām spēlēja aktrise Indra Briķe. Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā 1989. gadā Edmunds Freibergs akcentēja lugas sociālo skanējumu. 2016. gadā pirmizrādi Valmieras Drāmas teātrī piedzīvoja režisores Ineses Mičules veidotais iestudējums ar Inesi Pudžu Mirdzas un Māru Menniku Asjas lomā. Aspazijas lugu operas libretam izmantojis komponists Jāzeps Mediņš, viņa opera “Vaidelote” pirmizrādi piedzīvoja 1927. gada 18. novembrī Latvijas Nacionālajā operā.